Astoņgadīgais Mārtiņš un desmitgadīgā Elīza atbrauca uz vasarnīcu pirms trim dienām, bet viņa jau jutās kā nodzīts zirgs
Gunta klāja galdu brokastīm, kad sadzirdēja pazīstamu skaņu — mazbērni jau bija pamodušies un ieslēguši savus telefonus.
— Bērni, brokastīs. — pasauca vecmāmiņa, kārtojot šķīvjos svaigas pankūciņas ar aveņu ievārījumu.
— Negribu šīs pankūkas, — ierunājās Elīza, nenovēršot acis no ekrāna. — Mamma veikalā vienmēr pērk lietuviešu pankūciņas, tās ir garšīgākas.
— Bet es gribu pārslas, — piebalsoja Mārtiņš. — Mājās mamma no rītiem vienmēr gatavo pārslas ar pienu.
Gunta nopūtās. Viņa bija piecēlusies sešos no rīta, lai iejauktu mīklu, saceptu pankūkas, uzvārītu upeņu kompotu. Bet viņi grib kaut kādas pārslas no kastes.
— Pārslas nav ēdiens, — teica sieviete, cenšoties saglabāt mieru. — Ēdiet normālu ēdienu.
— Vecmāmiņ, vai drīkst es neēdīšu? — pajautāja Mārtiņš. — Es labāk paspēlēšu.
— Nevienu nespiežu, — viņa sausi atbildēja. — Paliksiet izsalkuši.
No šķūņa atskanēja āmura klauvējieni — vectēvs Pēteris meistaroja šūpoles. Trešo dienu pēc kārtas viņš darbojās ar dēļiem un virvēm, gribēja iepriecināt mazbērnus.
— Bet kad mēs brauksim mājās? — painteresējās Elīza, nokožot niecīgu pankūkas gabaliņu.
— Pēc mēneša, — atbildēja vecmāmiņa. — Mamma ar tēti strādā.
Elīza sašķiebās tā, it kā viņai būtu piespriests mēneša darbs.
— Mazbērni, nāciet palīgā. — uzsauca Pēteris, stiepjot šūpolēm paredzētos dēļus. — Vīru darbs.
Mārtiņš nelabprāt atrāvās no planšetes un aizgāja pie vectēva. Zēns turēja vienu dēli, kamēr vectēvs urba caurumus.
— Vectēv, kāpēc mums vajag šūpoles? — pajautāja mazdēls. — Mājās pagalmā ir foršas šūpoles.
— Šīs būs īpašas, —teica vīrietis. — Paši uztaisīsim.
— Bet vai es varu labāk iet paspēlēt? Man tur palika neuzveikts boss.
Pēteris apturēja urbi un paskatījās uz mazdēlu. Agrāk zēni sapņoja palīdzēt vectēvam, mācījās turēt instrumentus. Bet šim vajag virtuālos bosus.
— Ej, — vectēvs māja ar roku. — Pieveic savu bosu.
Pusdienās Gunta pagatavoja griķu biezputru ar sautētu liellopa gaļu un dārzeņu salātus no pašas audzētiem gurķiem un tomātiem. Bērni sēdēja pie galda ar skābām sejām.
— Atkal putra, — nopūtās Mārtiņš. — Es tagad gribētu picu.
— Pica nav ēdiens, — atkārtoja vecmāmiņa jau kurā reizi. — Tā ir tīrā ķīmija.
— Toties garšīga ķīmija, — nomurmināja Elīza. — Bet šī putra ir kā zāle pagalmā.
— Zāle ir veselīga, — iejaucās vectēvs, sēžoties pie galda. — Izaugsiet stipri.
— Negribu būt stipra, gribu picu, — paziņoja meitene.
Gunta juta, ka viņai sāk raustīties acs. Viņa gatavoja trīs stundas, izvēlējās labākos gaļas gabaliņus, bet viņi griež prom degunus.
— Ēdiet, ko dod, — viņa stingri noteica. — Āfrikā bērni par ko tādu var tikai sapņot.
— Lai mūsu putra tad arī brauc uz turieni, — noburkšķēja Mārtiņš.
Pēc pusdienām vectēvs aizveda mazbērnus pie smilšu kastes, ko bija uztaisījis speciāli viņiem.
— Re, spēlējieties, — priecīgi teica Pēteris. — Taisiet kūkas, celiet pilis.
— Vectēv, man ir desmit gadi, — noteica Elīza. — Smilšu kūkas ir mazuļiem.
— Un man smiltis nepatīk, — piebilda Mārtiņš. — Tās līp pie rokām.
Vectēvs apjucis paskatījās uz savu darbu. Viņš divas dienas taisīja šo smilšu kasti, brauca pēc smiltīm, sijāja tās no akmentiņiem. Bet viņi pat negrib pamēģināt.
— Tad iesim uz dārzu, — viņš ierosināja. — Parādīšu, kā aug dārzeņi.
Bērni nelabprāt vilkās vectēvam līdzi uz dobēm. Ome laistīja tomātus no lejkannas.
— Skatieties, kādi gurķīši izauguši, — rādīja Pēteris, noplūcot zaļu gurķi. — Pamēģiniet, tieši no dobes.
— Fui, netīrs, — sašķiebās Elīza. — Un tārpi laikam iekšā.
— Vectēv, vai mēs varam iet mājā? — pajautāja Mārtiņš. — Tur internets labāk strādā.
— Kāds vēl internets? — brīnījās vīrietis. — Jūs taču esat dabā.
— Garlaicīga daba, — pasūdzējās meitene. — Mājās ir interesantāk.
Gunta iztaisnojās, noslaukot rokas priekšautā. Viņa visu mūžu bija sapņojusi, lai mazbērni iemīlētu vasarnīcu tāpat, kā to savulaik mīlēja viņu vecāki. Bet izskatās, ka velti sapņojusi.
— Nu, ejiet mājā, — viņa nogurusi noteica. — Sēdiet savos telefonos.
Bērni priecīgi aizskrēja uz māju, bet viņa palika laistīt tomātus. Vakarā Gunta gatavoja vakariņas — cepa zivi, vārīja kartupeļus, gatavoja salātus. Bērni sēdēja istabā, ieurbušies ekrānos. Viņa pasauca tos vakariņās trīs reizes, pirms viņi uzdrošinājās pienākt pie galda.
— Tā ir zivs? — pajautāja Elīza, bakstot zandartu ar dakšiņu. — Man negaršo zivis.
— Zivs ir noderīga, — nogurusi atbildēja vecmāmiņa. — Tajā ir daudz vitamīnu.
— Bet man kartupeļi nepatīk, — piebilda Mārtiņš. — Es mīlu tikai frī kartupeļus.
— Frī ir viena traka lieta, — sašuta vectēvs. — Cep eļļā, kas izmantota simt reižu.
— Toties garšīgi, — sapņaini teica zēns. — Un vēl ar kečupu.
— Man ir svaigi tomāti, — piedāvāja Gunta. — Labāki par jebkuru kečupu.
— Nē, — bērni pakratīja galvas. — Tomāti ir skābi.
Aiz loga kurkstēja vardes, sisināja siseņi. Agrāk šīs skaņas Guntu nomierināja, bet tagad tās tikai kaitināja. Viņa pavadīja pusi dienas, gatavojot vakariņas, bet mazbērni ēd ar piespiešanos, it kā viņus spiestu ēst sazin ko.
— Rīt brauksim uz mežu pēc ogām, — teica vectēvs, mēģinot uzlabot noskaņojumu. — Zemenes ir nogatavojušās.
— Mežā ir odi, — teica Elīza. — Un netīrs.
— Un ērces, — piebalsoja Mārtiņš. — Mamma stāstīja par ērcēm.
— Ērču nebūs, ja pareizi saģērbsieties, — paskaidroja Pēteris. — Un ogas ir tik saldas.
— Labāk nopirkt veikalā, — teica meitene. — Trauciņā tās ir tīras.
Gunta nolika dakšiņu. Viņai pazuda apetīte.
Pagāja divas nedēļas
Katra diena pārvērtās sacensībā — par brokastīm, pusdienām, vakariņām, par pastaigām, par atraušanos no gadžetiem. Gunta jutās kā ļaunā tante no pasakas, kura spiež bērnus ēst negaršīgu ēdienu un nodarboties ar garlaicīgām lietām.
— Vecmāmiņ, bet kad atbrauks mamma ar tēti? — pajautāja Elīza kārtējās pusdienās.
— Pēc divām nedēļām, — atbildēja sieviete, maisot zupu.
— Vēl tik ilgi, — novaidējās Mārtiņš. — Mājās bija labāk.
— Kas tieši mājās bija labāk? — painteresējās vectēvs.
— Viss, — teica meitene. — Ēdiens garšīgāks, izklaižu vairāk.
— Bet vai tad šeit izklaižu nav? — brīnījās Pēteris. — Šūpoles ir, smilšu kaste, mežs blakus.
— Tās nav izklaides, — noteica zēns. — Tas ir sīkajiem.
Guntai bija ļoti grūti to dzirdēt. Viņa centās no visas sirds, gatavoja mājas ēdienu, izdomāja nodarbes, bet viņi pārsvītro visas viņas pūles.
— Tad sēdiet telefonos, — viņa noteica. — Ja jau mēs esam tik garlaicīgi.
— Urā! — bērni nopriecājās un aizskrēja pie saviem gadžetiem.
Vectēvs uzlika roku uz sievas pleca.
— Nepārdzīvo, — viņš teica. — Viņi vēl ir mazi, nesaprot.
— Visu viņi lieliski saprot, — rūgti atbildēja Gunta. — Vienkārši mēs viņiem neesam interesanti.
— Varbūt tiešām nopirkt viņiem picu? — ierosināja vīrs. — Vienu reizi.
— Nē, — sieviete stingri noteica. — Neizpildīsim viņu kaprīzes.
Bet sirdī viņa jau bija padevusies. Pēdējā nedēļa vilkās īpaši mokoši. Bērni atklāti skaitīja dienas līdz aizbraukšanai, bet Gunta ar Pēteri jutās kā sargi. Pat braucieni uz pilsētu mazbērnus nepriecēja — viņi čīkstēja, ka grib uz tirdzniecības centru, nevis novadpētniecības muzeju.
— Bērni, nāciet pusdienās. — kārtējo reizi pasauca vecmāmiņa.
— Atkal tavs ēdiens, — nomurmināja Mārtiņš, sēžoties pie galda.
— Un kas vainas manam ēdienam? — pajautāja Gunta, liekot uz galda kotlešu šķīvi.
— Tas ir negaršīgs, — godīgi atbildēja Elīza. — Mājās mamma gatavo labāk.
— Kā gatavo? — painteresējās vectēvs.
— Uzsilda mikroviļņu krāsnī, — teica zēns. — Ātri un garšīgi.
Gunta apsēdās pie galda un paskatījās uz savām kotletēm. Viņa tās gatavoja no svaigas gaļas, pievienoja sīpolus, olu, rīvmaizi. Cepa tīrā eļļā. Bet viņi dod priekšroku pusfabrikātiem no mikroviļņu krāsns.
— Vecmāmiņ, vai drīkst kolu? — pajautāja meitene.
— Nē, dzeriet kompotu.
— Kompots ir skābs, — sašķiebās Mārtiņš.
— Tajā ir cukurs.
— Maz cukura. Kolā ir vairāk.
Sieviete piecēlās no galda un aizgāja uz virtuvi. Viņai vajadzēja palikt vienai, lai nepateiktu mazbērniem ko lieku. Viņa bija nogurusi no pastāvīgās neapmierinātības, no kaprīzēm, no sajūtas, ka visu dara nepareizi. Aiz loga dziedāja putni, ziedēja puķes, dobēs gatavojās dārzeņi. Bet mazbērni sēdēja smacīgā istabā un spēlēja virtuālas spēles. Kāda jēga visam šim dabas krāšņumam, ja bērni to nepamana? Beidzot pienāca aizbraukšanas diena. Vecāki atbrauca pakaļ bērniem vakarā. Elīza un Mārtiņš metās pie mammas un tēta, it kā būtu atbrīvoti.
— Nu, kā bērni? — pajautāja meita, sveicinoties ar māti. — Ļoti nekaprīzēja?
— Normāli, — sameloja vecmāmiņa. — Viss labi.
— Bet mums bija garlaicīgi, — tūlīt paziņoja Mārtiņš. — Ļoti garlaicīgi.
— Un negaršīgi, — piebilda Elīza.
Vecāki saskatījās. Gunta juta, kā seja kļūst sarkana.
— Bērni, ko jūs runājat, — maigi teica mamma. — Vecmāmiņa centās jūsu dēļ.
— Bet tiešām bija garlaicīgi, — uzstāja zēns. — Nekādu izklaižu, tikai dārzs.
— Un bērnu šūpoles, — saviebās meitene. — Mazuļiem.
Vectēvs klusējot stāvēja malā. Gunta redzēja, kā trīc viņa pleci.
— Labi, taisieties, — teica bērnu tēvs. — Brauksim mājās.
— Urā! — sauca mazbērni. — Uz mājām, uz mājām!
Viņi aizskrēja pakot mantas, bet vecāki palika ar vecmāmiņu un vectēvu.
— Nepievērsiet uzmanību, — meita vainīgi noteica. — Viņi ir pieraduši pie cita.
— Skaidrs, — īsi atbildēja Gunta.
Bet nekas nebija skaidrs. Kāpēc mēnesis rūpju un mīlestības visiem pārvērtās par kaut kādu piespiešanu? Kāpēc mājas ēdiens pēkšņi kļuva negaršīgs, bet daba — garlaicīga? Kad viss tik kardināli mainījās? Pēc mazbērnu aizbraukšanas vasarnīca palika tukša. Gunta staigāja pa istabām, vāca bērnu lietas, ko viņi bija aizmirsuši. Pēteris sēdēja uz šūpolēm, kuras tā arī nenoderēja.
— Varbūt mēs kaut ko darījām nepareizi? — pajautāja sieviete, apsēžoties blakus vīram.
— Nezinu, — viņš atbildēja. — Mēs darījām, kā mācējām.
— Atceries, kā mūsu bērni mīlēja šeit braukt? — nopūtās Gunta. — Mārīte caurām dienām rakās pa dārzu, bet Andris ar tevi šķūni būvēja.
— Cits laiks bija, — teica vectēvs. — Citas izklaides nezināja.
— Bet varbūt mēs esam kļuvuši veci? — viņa pieļāva. — Nesaprotam mūsdienu bērnus?
— Neesam mēs nekādi vecie, — teica vīrs. — Vienkārši bērni ir izlutināti.
Bet sirds dziļumos Gunta šaubījās. Varbūt tiešām viņas kotletes ir negaršīgas? Varbūt šūpoles ir primitīvas? Varbūt dārzs mūsdienu bērnam ir nāves garlaicība? Vakarā piezvanīja meita.
— Mamma, neņem pie sirds to, ko bērni teica, — lūdza meita.
Pēc sarunas sieviete apsēdās virtuvē un sāka domāt. Mēnesi viņa cēlās sešos rītā, gatavoja brokastis, pusdienas, vakariņas. Mēnesi Pēteris meistaroja izklaides. Bet rezultātā — negaršīgi un garlaicīgi. Vairs viņa neaicinās mazbērnus uz vasarnīcu. Kāpēc tirdīt gan viņus, gan sevi?
